Nākamajā dienā starts bija paredzēts no Mojkovacas pilsētas uz nacionālo parku Biogradska Gora. Pilsētiņai vajadzēja būt pavisam nelielai, pēc Vikipēdijas – 4k iedzīvotāju. Cerības atrast Andrejam jaunu loku saliektā vietā, bet man – rezerves riepu – strauji ruka. Man vēl nebija tik liels uztraukums – Dūmers paziņoja, ka 26 collu kameru var uzstiept uz 28 collu loka, ko viņa acu priekšā bija darījis šaurās velosipēdistu aprindās plaši pazīstamais Aleksejs.
Es pamēģināju – un, tavu brīnumu – ideja nostrādāja. Tā ka ceļgali turpināja trīcēt tikai Andrejam.
Pa ceļam priecājāmies par Taras upes kanjonu
Pāri upei ciemata rajonā, kā jau tika minēts, ir uzbūvēts lielisks tilts – izcila inženierbūve un tā tālāk. Bet tā foto es jums neparādīšu, jo mēs paši līdz tam vēl neesam tikuši kājām vai ar baiku – visu laiku tikai ar mašīnu šķērsojām. Lūk, kad tiksim klāt, tad arī būs.
Tā izskatās mūsu mītne no šī paša tilta
Pa ceļam redzējām pieminekli, un te nu augsti māksliniecisku foto uzņēma jau Dūmers.
Stils “trīs-vienā”, kas ir tik populārs plašās kristiešu aprindās, ka to ekspluatē pat reperi Kanjes Vesta un Jay-Z izskatā.
Pēc kāda laika mēs tikām līdz pilsētiņai.
Izžuvusi ūdenskrātuve
Pilsētiņā bija neliels tirdziņš, kur ukrainis pārdeva visādus sīkumus, tostarp arī velosipēdu lietas. Viņš mums pavēstīja, ka tirgus diena tādos nelielos ciematos ir tikai pirmdienās, un ka mums ir paveicies, jo mēs tur ieradāmies tieši pirmdienā. Diemžēl no lokiem pārdošanā bija tikai aizmugurējais.
Mēs mazliet pamīņājāmies, uzkodām lētus (1 eiro) un garšīgus hamburgerus un pīrādziņus autoostas ēdnīcā, un loka meklējumos devāmies tālāk, uz pilsētu Bijelo Polje. Pīrādziņi, starp citu, saucās “Bureks”, neko neatgādina, padomājiet?
Iezīmējiet ar peli melno, lai ieraudzītu atminējumu: “čebureks”.
Pēc stundas un mazumiņa ieradāmies. Šī pilsēta jau izrādījās 15 tūkst. cilvēku liela, un vizuāli krietni lielāka. Noparkojušies centrā, sākām taujāt, kur te atrast veloveikalu vai darbnīcu. Oļegam atbildēja pilsētniece, bet mani, satverot aiz pleciem, vajadzīgajā virzienā veda kāds vīrietis, taču redzot, ka mums jau ir gids, vienkārši aizsūtīja mani pie Oļega pavadones.
Viņa mūs aizveda pāris kvartālus tālāk, kur atradās lūk šādas interesantas durvis, kas viesa lielas cerības nelaimīgajā Andrejā.
Zvanīt mēs nesākām, jo tante meistaru pasauca balsī. Sauca viņu, man šķiet, “Raka” vai kaut kā tamlīdzīgi. Meistars atvēra burvju durvis, un – tavu brīnumu – aiz tām atradās visīstākā velodarbnīca, ar visnotaļ autentiskām vadošo ražotāju detaļām.
Un tieši pie ieejas zem griestiem karājās pilnībā sakomplektēts loks!
Par loku un darbu meistars paprasīja tikai 25 eiro, pavisam cilvēcīgi. Tiesa, kā vēlāk izrādījās, tas bija ar atlaidi, jo veco loku viņš paņēma sev.
Meistars nav muļķis priecāties par kailiem augumiem
Andrejs netic savai laimei
Viss process aizņēma pavisam nedaudz laika, un mēs naski ripojām atpakaļ, jo starts mūsu šodienas pasākumam bija ieplānots tieši no Mojkovacas pilsētas.
Pa ceļam mūs apturēja policija par ātruma pārsniegšanu (ātruma zīmes Melnkalnē bieži vien ir nemanāmas, nopietni), taču process atrisinājās abpusēji apmierinoši, un tā pamatā bija skaitlis 10.
Strūklaka ar ūdeni pie baznīcas
Rezumējot varam teikt, ka epopeja ar riteņa meklēšanu beidzās lieliski, ne mazums pateicoties dalībnieku, šoferu un organizatora pacietībai un mieram. Mums nācās braukt liekas divas stundas turp un atpakaļ, neskaitot laiku loka nomaiņai un maniem vairākiem kārtējiem pārdūrumiem (dzeloņu dēļ, kas bija palikuši riepā, vai vēl nezin kā dēļ), bet tas atmaksājās ar uzviju – neviens nevienu nepievīla un nepameta nelaimē , Andrejs varēja vizināties ar mums atlikušās dienas, nevis truli sēdēt mājā un skumt.